Laikmeta sejas
1 2 3

  Laikmēta sejas

Laiks aplaimots ar brīvības ideju un brīvības iespēju. Taču vēl gūti dzīvot. Smags liktenis nāk nopakaļ un pūlas brīvības vaibstus pārvērst par grimasēm. Lēni, lēni atmiņā, pagājībā itin kā nogrimušās Tēvzeme un Brīvība paceļas īstenībā.

Vilhelms Mihailovskis atklāj likteņa drāmu un likteņa smagumu. Laiks plūdis pār šīm sejām kā upe pār akmeni. Dažu sakaļos un veldzējis, citu mocījis. Kāds, vecs būdams, uzlūko pasauli bērna acīm. Dažs zaļā jaunībā pilns sanesām.

Pēc kāda laika šī grāmata droši vien kļūs "vēstures albums". Vēl nav tā. Vēl aktīva un urdoša ir mūsu attieksme pret tiem cilvēkiem, kas še redzami un kurus tā vai citādi izvirzījis šis laiks.

Un šī ir tik laikmeta līkteņsardze viena vēstures mirkļa ilgumā. Laikmeta traģikomisms. Pacilātība un bezizeja. Fakti, fakti. Zināmi, visu piedzīvoti notikumi. Kā glāsts. Kā smilšpapīrs.

Vilhelm Mihailovskis "izģērbj" faktu, vai - īpaši - seju tiktāl, ka tas pat kolēģiem reizēm licies nepieņemami. Viņš teicas parādīt, cik sāpīgi ar dzīvību apietas laiks, cik nepielūdzami katru aizvadītu dienu iekaļ sejā likteņa kalts. Mihailovskis pievērš mums jūtu šķautnes. Viņa fotogrāfijās vairāk vietas gara struktūrai nevis sajūtu mežģinēm. Fotokamera vēro faktu. Mihailovskis tam piešķir kāpinātu izteiksmi un nozīmi. Izceļ to no ikdienas, taču neapstrīd un nedekorē fakta īstumu. Ārējas un viendienīgais top it kā nolobīts. Gadās - arī pret paša fakta vai sejas gribu. Tā, tiešām nereti pagaist tēls, ko cilvēks sev izdomājis, pagaist publikai ierasti rādītā, "rādāmā" seja, pagaist fakta "oficiālā" fotogrāfija. Tad strīds par Mihailovska darbiem palaikam pārcēlies no estētikas cenzūras, "tā nedrīkst" jomā. Bet šajās lapās netiek rīkota reprezentācija. Tā ir Mihailovska redzētā īstenība.

Šajās sejās, šajos vēsturiskajos acumirkļos, sadzīves ainās viņš meklē vispārinājumu - simbolu, dziļāko jēgu tam, ko redzam, ko esam piedzīvojuši. Jā, tā ir arī reportāža. Taču ne no laikraksta, bet no pārlaika. Mihailovskim svarīgs pārlaicīgais šajā ikdienā. Kas atliks tad, kad lozungi novecos, kad šie sadzīves viļņi pārklāsies ar citiem, kad nāvi pārvilks atmiņu šķidrauts? Kas paliks, kad nobirs šīsdienas laiks?

Ne ņirba, ne valšķīga spēle ar zibšņiem nosaka šo fotogrāfiju formu, bet melnais un balts, ēna un gaisma. To nianses, lakoniski priekšmeti - kā zīmes nevis kā lietas - un dzīvības, cilvēka klātbūtne būvē šī laikmeta griezīgo simbolu. Sejas - kā simbolu ceļam starp dzīvību un nāvi. Tajās nobirst mums katram atvēlētais laiks. Un pāri paliek mūsu (fakta rīcības) pašvērtība. Vai nepaliek nekas.

Latvija portretos bez komentāra. Arītā veretu saukt šo grāmatu par muzibai īsu laika sprīdi maza zeme deviņdesmito gadu mija. Par laiku, kurs pamodināja atminu un sagrozīja šis zemes gaitu tā, ka daudzi pat sapņos bija aizmirsusi cerēt. Varbūt tapec īsti atmodusies vēl ir tikai atmina. Gars pusnomoda meklē sev spēku. Sev Saulvedi. Šais sejas, kuram Tēvzeme un Briviba, cerams, klus ne vairs piemineklis bet dzīvesveids.

Viktors Avotins.

Wilhelm Mikhailovsky ©